Sargs mēnessgaismā

Mēness Ēna atšķīrās no parastajām plīša rotaļlietām. Tai bija mīksts, pelēks kažoks, un pāris garu ausu vienmēr maigi karājās uz leju, it kā ieklausoties pasaules skaņās. Iestājoties naktij, Mēness Ēnas acis mirdzēja siltā gaismā, kas bija tās signāls aizsargāt Sjaoju.

Sjaoja ir bikla meitene, un nakts tumsa viņu vienmēr biedē. Taču kopš mēness ēnas viss ir savādāk. Katru nakti mēness ēna klusi ielīst Sjaojas segā un ar savu ķermeni apņem Sjaoju ar drošu mazu pasaulīti. Tā stāsta senus stāstus, kas ir pilni drosmes un gudrības, kas var padarīt Sjaoju drosmīgu sapņos.

Reiz Sjaojai rādījās murgs sapnis, kurā viņa bija apmaldījusies tumšā mežā, bezgalīgu baiļu un vientulības ieskauta. Tieši tad, kad viņa grasījās zaudēt cerību, tumsā ielauzās maiga gaisma, un tā bija Mēness Ēna! Tā nostājās Sjaojas priekšā un stingri skatījās uz viņu ar savām mirdzošajām acīm, it kā sakot: "Nebaidies, es esmu šeit." Tajā brīdī Sjaoja sajuta nepieredzētu drosmi, viņa satvēra Mēness Ēnas roku un kopā izgāja no meža.

Kopš tā laika, lai cik grūti viņai klātos, Sjaoja domās atcerējās šo sapni un spēku, ko viņai deva Mēness Ēna. Viņa zināja, ka, kamēr vien Mēness Ēna būs viņai blakus, nekas nebūs pārvarams.

Mēness Ēna nebija tikai plīša rotaļlieta, tā bija Sjaoju aizbildne un gaisma viņas sirdī. Katru nakti Mēness Ēna klusi sēdēja pie loga, gaidot, kad uzlēks mēness, jo zināja, ka ir pienācis laiks aizsargāt Sjaoju. Un Sjaoju maigi teica Mēness Ēnai: "Paldies, mans aizbildni."

Šajā fantastiskajā stāstā plīša rotaļlietas vairs nav tikai rotaļlietas. Tās ir vissiltākā klātbūtne bērnu sirdīs un viņu drosmes avots stāties pretī pasaulei.